Pasaciņa

Pasaciņa H.K.Andersena iespaidā

Jau vairāk kā gadu manu prātu nodarbina ideja par somu šūšanas semināriem. Kad sarunās ar kursu meitenēm, un citām rokdarbniecēm uzzināju, ka tādi semināri ir ļoti gaidīti, nolēmu-vajag „rakt”! Nu un tā, gads ir pagājis, ir rakts, izrakts, sijāts un atmests liekais, neracionālais. Semināri jau ieguvuši skaidru plānu, ir sagatavoti paraugi, pati sagatavošanās procesā esmu aizrāvusies, tā teikt-„iekšā ar visam ausīm”.
http://skrodernica.wordpress.lv/jaunumi/susim-somas/
Nupat, kādā ,no rīta puses pavisam neradoša noskaņojuma dienā, nolēmu-darbs darāms, laika vairs nav, jāuzšuj vēl pāris somiņas. Rokām čakli darbojoties, prāts sāka garlaikoties, un kā rotaļādamies, kā smiedamies mēdījās:soma,taša,ķesele,tarba,čumadāns,kuļķene…
Kamēr…sapratu, nu ir -divi zaķi gatavi! Somiņa un pasaka!

Tikai pāris dienas un viena nakts kādā šķērsielas somu veikaliņā.
pasakai
Domājiet, ka tās ir tikai somas, un kas gan tur vispār tāds var būt? Tā varbūt domāja arī mājīgā somu veikaliņa saimnieks, patīkams kungs brieduma gados.

Bija kārtēja preču pieveduma diena, un kādas aksesuāru bāzes meitenes, jaukajam kungam pie pasūtījuma klāt, bonusā bija pielikušas dažas apdrukātas, viegla sintētiskā zīda iepirkumu somiņas. Apdrukās bija gan Eifeļa tornis, gan palmas saulrietā, gan rožainos ziedos slīgstoša Provansas vīndara villa. Vienu vārdu sakot-parocīgas tašiņas, kuru nekad nevar būt par daudz, jo vienmēr tās pamanās aizmirsties mājās, tad ātri tiek nopirkta cita, un vieglo, raibo iepirkumu maisiņu pulciņš te auga, te dila, cik nu ilgi tāds viegls materiāls spēja izturēt lielveikalu tūres.

Kad jaunatvestā prece bija izkārtota plauktos, un bonusa somiņām īsti vietas neatradās, saimnieks ātri uzkarināja tās uz statīva, aizsedzot pircēju skatiem kādu somu-ilgstoši iedzīvojušos, metāliskiem dzelkšņiem nosētu. Saimniekam tā nu gan nevajadzēja darīt, bet diena jau bija galā, veikalu jāver ciet. Pēc mirkļa jau veikala iemītnieki-somas, koferi, maciņi palika vieni.

Vasaras vakari gari un gaiši, tikmēr jaunā prece plauktos lēnītēm iekārtojās. Somas smaržoja, siltajā telpā mākslīgā āda sasila, kļuva mīksta, un ātru roku plauktos novietotās somas sajutās ērtāk. Raibās iepirkumu tašiņas uz statīva nu bija no plauktiem labi redzamas, kā no amfiteātra- uz tām lūkojās gan lakotās klačenes, gan stingru formu, biznesa dāmu iecienītie portfelīši, gan mīkstās, raibiem mirdzošiem akmeņiem nosētās vasaras pludmales somas. Tik to, ka nu vairs nav pamanāma dzelkšņotā vēderainā soma, plauktu ilglaicīgās iemītnieces nelikās manām. Pirmā no redzamajām iepirkumu somiņām, tā, ar Eifeli uz mirkli bija aizņēmusi daudzu somu prātus.

Koferis, kurš gan uz grīdas, bet labi redzams, paripinājās uz statīva pusi-kā nu ne-katra sevi cienoša kofera sapnis ir pabūt Parīzē. Tas paspīdināja savas spožās pogu acis uz tuvumā esošo šokolādes brūni raibo rokassomiņu, kuru reiz kāda pircēja bija noturējusi par pavisam līdzīgu slavenā Lui Vuitona somiņai. Kopš tā brīža koferis sevī glabāja slepenu sapni-tapt nopirktam kopā ar to somiņu, un savas skaistākas mūža dienas, nu labi, kādu nedēļu, pavadīt Parīzē.

Somiņa izlikās nemanām ne kofera raidītos skatienus, ne lētā iepirkumu maisiņa kičīgo Eifeli. Un vispār, somiņa pie sevis nodomāja, slavenībai tik līdzīgai somiņai nav vietas vidusmēra veikalā. Atlika vien cerēt uz kādu saprātīgu pircēju, un tikt prom no šīs ikdienišķās sabiedrības.
Koferis, tā arī neguvis no savas iecerētās atsaucību, piemiedza ar aci Eifeļa tašiņai. Jaunpienācēja viegli pašvīkstināja sānus, un uzsmaidīja lielajam kantainim. Pārējās bonusnieces, tās, kas arī uz statīva uzkarinātas, mēģināja iekārtoties ērtāk, gan lai pārredzētu plauktu, gan lai sevi kaut mazliet izrādītu.

Tas nu pilnībā aizsegtajai dzelkšņu vēderainei bija par daudz-šitādu nekaunību-lētās viendienes, tašas, vai ziniet, te iedomājas, ka ir somu veikala cienīgas! Saņēmusi visus savus spēkus, vēderaine pagrūda jauno somiņu kārtu pa statīva zaru, un pirmā, tā kas ar Eifeli, nokrita uz grīdas.
Kustību pamanījušas, plaukta iemītnieces bažīgi palūkojas statīva virzienā. Dzelkšņotā soma gan pastāvīgo preču vidū nebija iemīļota-pārāk agresīvi tā spīdināja un zibsnīja, īpaši pievakarēs, kad saule no pretējās mājas logiem atspīdēja somu veikalā.

Lētās tašas, vācieties!-dzelkšņotā agresore šņāca, un iespaidam vēl padžinkstināja rokturu ķēdi. Nu konfliktā iesaistījās arī par smalku noturētā, šokolādīgā. Kofera uzmanība Eifeļa īpašniecei tomēr nebija pieļaujama. Fui, ķeseles tādas, jums te nav vietas!-smalciņā balstiņā izsaucās kofera sapņu somiņa.
Pāris apputējuši naudas maki ,juzdami, ka valsts nacionālo valūtu savos nodalījumos tā arī nesagaidīs, ilgi krāto rūgtumu nolēma izgāzt pār jaunpienācējām. Tādās tik kartupeļus nest!-vīzdegunīgi bubināja viens. Ne santīmu tādām redzēt!-piebalsoja otrs.

Dārga ādas soma, no augšējā plaukta, sajuzdamās nenovērtēta šajā sintētisko ādas aizstājēju kompānijā, izsaucās-tādā kuļķenē pat kaķis negribēs līst! Tas izsauca smieklu vētru plauktā. Ādas soma zināja, ko saka. Vēl bāzē, gaidot savu reizi doties uz veikalu, tā bija noskatījusies, kā vadītājas meita Jūtubā skatās jautrus klipus ar kaķiem. Tos, kur kaķi visādi mēģina iekārtoties koferos, rokassomiņās, palielās pleca somās. Pie reizes sevī iekšēji noskurinādamās, jo savā smalko oderējumu klātajā iekšiņā nu nekādi negribēja spalvaino, asiem nagiem bruņoto zvēru.

Uz statīva nu pirmā, labi redzama kļuvusī, ar Provansas ziediem rotātā, neizpratnē sašūpojās. Tik nedraudzīga uzņemšana! Vai jūs, iedomīgās ,nepārskatāmās un neietilpīgās somas bez tādām, kā mēs vispār būtu derīgas? Cik skaisti izskatās iepirkumu somiņa, kad tajā ieliek baltmaizes bageti-pēc īstas parīzietes!

Puķotās runa no jauna aizkaitināja dzelkšņoto, un tā, nu jau pavisam pēdējiem spēkiem pagrūstoties, nostūma no pakaramā arī šo somiņu. No plaukta puses plūda vienota, atzinīga rokturu un slēdžu šķindoņa.

Veikaliņā valdīja gandrīz vienprātība-tašām, ķeselēm un tādām lētām apdrukātām kuļķenēm te nav vietas! Bija jau satumsis, trešā no nopelto kompānijas-ar saulrietu un palmām, klusēja, negribējās nakti uz grīdas.

No rīta, saimnieks pabrīnījies, ka divas no raibulēm uz grīdas, pacēla tās, un nolika uz veikala letes. Pamanījis, ka aizmirsts pielikt cenu, nodomāja-ak tās tak dāvinātas, došu šodien labām kundēm līdzi, ja būs labs pirkums.

Ilgi nenācās gaidīt. Steidzīga izskata pircēja pacilājusi koferi, jo rīt viņai jālido uz Parīzi, pavirinājusi šokolādīgo somu, izlēma-ņemt mazāko no abiem. Un kā jums tas patīk? Veikaliņa saimnieks ar laipnu smaidu pasniedza pircējai vieglo, ar Eifeli apdrukāto iepirkumu tašiņu! Pircēja, aizdomājusies-kāda sakritība-Eifelis, ātri ieslidināja pirkumu tašiņā. Koferim no satraukuma un vilšanās sabojājās rāvējslēdzējs.

Nākamo nopirka smalko ādas somu. Laikam vakar bijusi algas diena-nodomāja saimnieks. Rožainā tašiņa, provansiete,nu kļuva par ādinieces iepakojumu, vismaz līdz lielveikalam, kur tā varēs triumfēt-algas dienas vakariņas nemēdz būt ikdienišķas.

Pārējās iepirkumu somiņas tika līdzi pie citiem pirkumiem. Dzelkšņotā vēderaine nu atkal atguva savu ērto ložu. Koferis klusībā kala atriebības plānu-sabojāt ceļojumu jebkuram, vienalga kam, jo viņa sapnis, nu jau skaidrs, vairs nepiepildīsies.

Bet simpātiskais veikaliņa saimnieks piezvanīja laipnajām bāzes meitenēm, un pasūtīja jaunu preci-pa pieci no katra motīva apdrukātajām somiņām. Un vieta-uz zināmā statīva tām jau paredzēta.

Šūšanas lietu mīļotāja Renāte

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: